Šodiena paskrēja ātri. Nezinu vai tas ir labi vai slikti. Zinu tikai to, ka jābeidz visu neapzināti mēģināt ielikt kaut kādās kategorijās vai rāmjos. Un jābeidz dusmoties uz pasauli par savām stulbībām.
Bāc, es tiešām laikam esmu pamatīgi sapi*usi savu karmu.
Visi saka, ka šodien ārā ir traki auksts. Nepamanīju, jo no gultas izvēlos pēdējā mirklī un tad bija nenormālā ātrumā jānesās auklēt mazais puika. Tagad čalis veiksmīgi nolikts gulēt, varu arī mazliet pamācīties, kas uz ceļa jādara, lai nenobrauktu cilvēkus.
Mamma domāja, ka, ja saliek kopā vārdus “fuck”un “love”, tas latviski nozīmē (citēšu) “mīlēties”. Smieklīgi.
Būtībā jau taisnība viņai ir. Tikai es lietotu citu, diezgan ļoti rupjāku vārdu. Vārds “mīlēties” man liek domāt par 60 gadus vecu, krunkainu pārīti, kas lēni jo lēni gultā kustas, knapi izdvešot skaņas.
Nu nevajag mani laist pie visu to html padarīšanu mainīšanas, nevajag. Nevajag arī ļaut iedomāties, ka es esmu hakeris un visu, ko var dabūt par naudu, es māku dabūt par brīvu. Rezultāts ir šāda izskata blogs.
Vispār jau nav traki sūdīgi. Komentāru sadaļa tikai pazuda. Bet, tā kā mani šeit neviens tāpat nekomentē, nav nekāda lielā bēda.
(Source: sets4il, via tragediesparadise)
Ja tā padomā, Lesija ir viens varens seriāls. Kurā filmā vēl no viena suņa rējiena vienmēr nekļūdīgi saprot, ka Timijs (vai kā viņu tur sauca) ir nokļuvis nelaimē? Un kur vēl redzēts tik neveiksmīgs puika, ka katru dienu ieveļas kādrā bedrē, no kuras nav iespējams izrāpties vai iejiet tieši tajā raktuvju šahtā, kuru pēc mirkļa taisās uzspridzināt? Un suns vienmēr izglābj dienu.
Ja man šodien nebūtu jāsēžās pie stūres, es būtu sākusitukšot vīnu jau deviņos no rīta. Narkoloģija ir fufelis, jo saka, ka alkohols problēmas nerisina. Risina.
Visu laiku aizmirstu, ka neesmu pasaules naba un ka apkārtējiem cilvēkiem arī varētu būt jūtas. Vienmēr ir tikai viena taisnība un tā, protams, ir manējā. Droši vien miršu viena un ienīsta, kā kārtīgai žurnālistei pienākas. Priekā!
Tikko pati sev sabojāju dienu, super!
Šodien man Tevi ļoti vajadzēja.
Turpinu sēdēt Satori Birojnīcā. Šobrīd ārzemnieks (pēc akcenta no ASV) mācās latviešu valodu. Ļoti, ļoti liels prieks skatīties/klausīties.
Sēžu Satori Birojnīcā. Atmosfēra patīkama, late garšīga. Esmu pavadījusi te aptuveni stundu, vēl neesmu manījusi nevienu meiteni. Laikam slinkas uz strādāšanu sestdienā. Čaļi gan ir daudz, visi pat nav hipsteri. Ir viens izteikts šīs subkultūras pārstāvis, kas sēž netālu no manis pie sava ābolīšdatora un zelē (grauž?) pamīšus savu jakas piedurkni vai apkakli. Pa labi no manis ir padzīvojis vīrietis, kas varētu būt reiz izbijis hipsters. Arī sēž pie ābolīšdatora, klausās pats savu mūziku. Tālāk telpā sasēdies kaut kāds ārzemnieku bariņš un traki diskutē. Izklausās, ka par kaut kādu interjera biznesu. Vēl te var nopirkt smukus latviskus paliknīšus un ne tik latviskus t-kreklus. Diezgan smuki un mājīgi.
Šodien ir mazliet vieglāk elpot.
Antīkais fotošops.
Šovakar abas ar Vitu (Raula mamā) baudījām dzīvi. Es uztaisīju vakariņas, viņa - saldo. Nopirku veikalā labu vīnu. Kad to iztukšojām, mājās atradās vēlviens. Pēc vakariņām izdomājām spēlēt dambreti, vēlāk - cirku. Izsmējāmies par visu ko, noskatījāmies filmu un beigās tīri jautrā noskaņā devāmies gulēt. Man bija pietrūkuši šādi vakari, kad tāpat vien to līdzcilvēku var iepazīt kaut mazliet, mazliet labāk.
