Plus septiņi grādi? Nu, nopietni? Man likās, ka pavisam nesen bija vasaras svētki un visi ballējās par godu tam, ka nu beidzot būs silts. Klau, ko tad mēs svinējām?
Tāds vējš, ka lietussargu no mājas ārā nemaz neriskēšu nest. Pēdējos divus es pa ceļam uz sabiedriskā transporta pieturu šitā salauzu un atstāju tur pat blakus esošajā miskastē. Un par to, kā šādā laikā iespējams aizdedzināt cigareti, es pat nevēlos domāt.
Kāpēc pasaule par mani smejas un kāds gudrītis vienai no manām mīļākajām tējām ir izdomājis nosaukumu Nepabeigtais skūpsts? Kad to pērku, allaž tuvumā pagadās kāds asprātis, kas nenormāli nesmieklīgi cenšas pajokot par bučošanos ar mani vai fenomenu kā tādu.
Riebjas redzēt cauri cilvēkiem. Riebjas, ka man ir taisnība.
Brīžiem tik ļoti gribētos būt dumai bārbijai, skraidīt apkārt kūpinātas vistiņas cienīgā iedegumā un līdz asarām pārdzīvot par nolauzu nagu.
Šodien es noskrēju 12 kilometrus. Rīt es sevi par to noteikti mazliet ienīdīšu. Sportisti smiesies un teiks, ka tas ir sīkums. Es gan ar sevi tomēr mazliet lepojos. Vēl atzinības cienīgāks ir fakts, ka, aizskrienot līdz galamērķim, netika nokūpināta pilnīgi neviena draņķība. Sportisti atkal smiesies, bet es lepošos.
Šodien nekādi nespēju pamosties.
Augšā esmu jau sen, otrā kafija arī jau cauri, bet žāvājos tik uz nebēdu. Labi, ka jāiet ārā, palīdzēs pamosties. Pa logu izskatās, ka ārā ir silts, bet aboltelefona termometrs rāda pavisam ko citu. Zābaki? Sandales? Kā lai es saprotu, kas velkams kājās?
Šitā mums gāja vakar.
Fotogrāfs piestrādāja par ēdiena dekoratoru, es tinos audumos, kamēr Lita gatavojās kopā ar mani pozēt iemalkojot nedaudz vīna. Dita uztaisīja superīgus podiņus Mūsmājām, kuru saturu beigu beigās varējām nobaudīt arī mēs.
Neveikli ir satikt bijušo uz ielas? Muļķības. Neveikli ir tad, kad tu iepazīsties ar draudzenes tēvu un saproti, ka pirms pavisam neilga laika kādā bārā esat koķetējuši uz nebēdu.
Tā ir Moka. Viņai nepatīk fotografēties, bet es to ignorēju un turpinu uzbāzties ar objektīvu.
Pabeidzot rakstu manī gandrīz vienmēr iekšā ir tāda sajūta, it kā es neko nebūtu pateikusi. Pierakstītas piecas lapas, bet tik daudz svarīga palicis ārpusē. Liekas, ka viss, ko jautāju ir šausmīgi būtisks, un viss, ko pastāstīja ārpus tā, vēl būtiskāks. Es par visiem tiem foršajiem cilvēkiem varētu rakstīt grāmatas, tik grūti viņus ietilpināt žurnāla atvērumos.
Naktīs gulēt? Muļķības!
Es esmu tikko pabeigusi un nosūtījusi rakstu un beidzot plānoju pieķerties jau vairāk kā nedēļu vecajam Ģirta Kasparāna raksta trurpinājumam par Noras Degold epopeju.
Nežēlīgi sāp kakls un ir šausmīgi žēl, ka mājās nav piena, ko uzsildīt. Kā bērnībā, tikai tagad viss jādara pašai un neviens neucina. Ā, nē, paga, tieši tāpat kā bērnībā.
