February 2012
16 posts
Es varētu vienkārši sākt rakstīt blogu par sapņiem. Man viņi ir pietiekami savādi un tādējādi nav nevienam jāstāsta, kas reāli notiek manā galvā un dzīvē. Šonakt es sapņoju kaut ko labu. Es neatceros ko, bet pamostoties bija traki laba sajūta. Aiz loga spīdēja saule un likās jau, ka tūliņ, tūliņ būs pavasaris. Apskatoties laika prognozes, siltā gadalaika gaidīšanas prieki gan noplaka. Bet...
Sapnī redzēju, kā uzlieku galvu uz Tava pleca. Un man kļuva tik sasodīti viegli elpot.
Kad atnāks pavasaris un es varēšu ziemai parādīt augsti paceltu vidējo pirkstu?
Noliku kameru, lai bildē procesu. Pēc pusstundas apriebās iemūžināt vēsturisko procesu, bet aptuveni divu stundu garumā to briesmoni (lasīt - galdu) tomēr saliku kopā. Diemžēl gala rezultātu vēl neiemūžināju, bet Jūs būtu pārsteigti. Nolauzu trīs nagus (jau spēju iztēloties, kā manikīre mani klapē ar kādu smagu vīli), uztaisīju divus zilumus (plauksta un celis) un nemaz nesajutos...
Ir dienas, kad tik ļoti, ļoti gribas ticēt, ka viss dzīvē notiek ar kaut kādu maģisku, apslēptu jēgu. Ka tiem sūdiem un tām ne īpaši foršajām sajūtām ir jābūt, lai nonāktu pie kaut kā labāka. Un tad ir tas pārējais laiks, kad ir pilnīgi vienalga, kādēļ viss notiek tā, kā notiek un vienkārši gribas, lai ir labi uzreiz, tagad. Un ir dziļi pofik, ka grūtības dara stiprāku, caur ērkšķiem uz zvaigznēm...
Pie skapja piekarināju krāsainas bildes, lai aizmirstu par pelēko laiku aiz loga un tādu pašu krāsu drēbju eksistenci skapī. Gribu pavasari, gribu siltu laiku un gaišas naktis! Trūkst iedvesmas un mazliet arī spēka.
Šodien es izdarīju kaut ko ļoti, ļoti foršu.
Vakardien atgriezos Latvijā. Ceļš bija jautrs, neiztrūka arī visas tās skriešanas un paspēšanas pēdējā brīdī. Sapratu, ka piesaistu alkoholiķus, nesapratu kāpēc. Pirmajā lidojumā (uz Nīderlandi) man blakus apsēdās čalis no Meksikas un brauciena laikā gluži kā ūdeni izdzēra 0,3 vīnogu šņabi. Ne uzdzeramā, ne uzkožamā, ne mazākās šķobīšanās. Pēc lidojuma čalis piecēlās kājās un aizgāja tik taisni,...
Vakar ar Raulu un Oliveru bijām slidot. Izrādās čehi pat siltā ceturtdienas vakarā nav īpaši aktīvi slidotāji - slidotava bija diezgan pustukša, bet man patika. Nebiju uz slidām kāpusi divus vai trīs gadus, īrēto slidu ērtums arī īpaši neapbūra, taču viss kopā bija diezgan ļoti forši. Pārsmējos par abiem ķertajiem puišeļiem, kas pa visu slidotavu spēlēja ķerenes un rādīja akrobātu cienīgus trikus....
Lasu Lutera spriedelējumus par pirmo bausli (darbs prasa upurus, jep) un iekšēji klusi, klusi priecājos, ka neesmu kristiete.
Es gribu bildēt savādus cilvēkus un rakstīt par viņiem stāstus.
Te ir mazliet siltāks un nav sniega. Skatoties ārā pa logu, šķiet, ka ir vēls rudens vai agrs pavasaris. Lidmašīnas pilots gan teica, ka laiks šeit esot “very cold and very clear”, bet čalis noteikti pēdējo dienu laikā nav bijis Latvijā. Ēdu brokastis, mēģinu izlasīt visu twitteri un gatavojos beidzot saņemties un pabeigt Pleibojam rakstu par konsumāciju. Apjūku shēmās un struktūras,...
Šausmīgi ilgojos pēc vasaras, silta vēja un lēkāšanas pa peļķēm lietus laikā. Braukšu prom. Ne ilgi, uz īsu laiciņu, bet atpūsties mazliet pagūšu. Tur nebūs arī vasaras vai siltā vēja (peļķes droši vien būs, bet es pa tām nelēkāšu). Bet tur būs kaut kas daudz, daudz labāks, jo no rīta būs kāds, kam pamosties blakus.
January 2012
25 posts
Es atceros visas tās sajūtas, visus tos pieskārienus un man paliek fiziski slikti, ka nespēju to visu saņemt atkal un atkal tieši tajos mirkļos, kad to vēlos. Tā kā spītīga meitene situ kāju pie zemes un saku “Gribu!”. Sajūta dīvaina. Gribas kādam iekraut. Gribas raudāt. Bet arī smaidīt. Kautkastraks!
Links te! →
Sievai patīk publiski smieties par miegā runājošo vīru. Un es viņu saprotu. Šī vakara jaunatklājums. Blogs ir diezgan neglīts, pilns ar reklāmām, taču teksti un audio ieraksti īstas pērles.
Aroniju tēja un William Fitzsimmons piestāv šim...
Šodiena paskrēja ātri. Nezinu vai tas ir labi vai slikti. Zinu tikai to, ka jābeidz visu neapzināti mēģināt ielikt kaut kādās kategorijās vai rāmjos. Un jābeidz dusmoties uz pasauli par savām stulbībām.
Bāc, es tiešām laikam esmu pamatīgi sapi*usi savu karmu.
Visi saka, ka šodien ārā ir traki auksts. Nepamanīju, jo no gultas izvēlos pēdējā mirklī un tad bija nenormālā ātrumā jānesās auklēt mazais puika. Tagad čalis veiksmīgi nolikts gulēt, varu arī mazliet pamācīties, kas uz ceļa jādara, lai nenobrauktu cilvēkus.
Mamma domāja, ka, ja saliek kopā vārdus “fuck”un “love”, tas latviski nozīmē (citēšu) “mīlēties”. Smieklīgi. Būtībā jau taisnība viņai ir. Tikai es lietotu citu, diezgan ļoti rupjāku vārdu. Vārds “mīlēties” man liek domāt par 60 gadus vecu, krunkainu pārīti, kas lēni jo lēni gultā kustas, knapi izdvešot skaņas.
Nu nevajag mani laist pie visu to html padarīšanu mainīšanas, nevajag. Nevajag arī ļaut iedomāties, ka es esmu hakeris un visu, ko var dabūt par naudu, es māku dabūt par brīvu. Rezultāts ir šāda izskata blogs. Vispār jau nav traki sūdīgi. Komentāru sadaļa tikai pazuda. Bet, tā kā mani šeit neviens tāpat nekomentē, nav nekāda lielā bēda.
Ja tā padomā, Lesija ir viens varens seriāls. Kurā filmā vēl no viena suņa rējiena vienmēr nekļūdīgi saprot, ka Timijs (vai kā viņu tur sauca) ir nokļuvis nelaimē? Un kur vēl redzēts tik neveiksmīgs puika, ka katru dienu ieveļas kādrā bedrē, no kuras nav iespējams izrāpties vai iejiet tieši tajā raktuvju šahtā, kuru pēc mirkļa taisās uzspridzināt? Un suns vienmēr izglābj dienu.
Ja man šodien nebūtu jāsēžās pie stūres, es būtu sākusitukšot vīnu jau deviņos no rīta. Narkoloģija ir fufelis, jo saka, ka alkohols problēmas nerisina. Risina.
Visu laiku aizmirstu, ka neesmu pasaules naba un ka apkārtējiem cilvēkiem arī varētu būt jūtas. Vienmēr ir tikai viena taisnība un tā, protams, ir manējā. Droši vien miršu viena un ienīsta, kā kārtīgai žurnālistei pienākas. Priekā!
Tikko pati sev sabojāju dienu, super!
Šodien man Tevi ļoti vajadzēja.
Turpinu sēdēt Satori Birojnīcā. Šobrīd ārzemnieks (pēc akcenta no ASV) mācās latviešu valodu. Ļoti, ļoti liels prieks skatīties/klausīties.
Sēžu Satori Birojnīcā. Atmosfēra patīkama, late garšīga. Esmu pavadījusi te aptuveni stundu, vēl neesmu manījusi nevienu meiteni. Laikam slinkas uz strādāšanu sestdienā. Čaļi gan ir daudz, visi pat nav hipsteri. Ir viens izteikts šīs subkultūras pārstāvis, kas sēž netālu no manis pie sava ābolīšdatora un zelē (grauž?) pamīšus savu jakas piedurkni vai apkakli. Pa labi no manis ir padzīvojis...
Šodien ir mazliet vieglāk elpot.
Šovakar abas ar Vitu (Raula mamā) baudījām dzīvi. Es uztaisīju vakariņas, viņa - saldo. Nopirku veikalā labu vīnu. Kad to iztukšojām, mājās atradās vēlviens. Pēc vakariņām izdomājām spēlēt dambreti, vēlāk - cirku. Izsmējāmies par visu ko, noskatījāmies filmu un beigās tīri jautrā noskaņā devāmies gulēt. Man bija pietrūkuši šādi vakari, kad tāpat vien to līdzcilvēku var iepazīt kaut mazliet,...
Šodien runāju ar dāmu, kura izdomājusi tagad pāraudzināt savu izredzēto. Viņa daudz stāstīja, prasīja manas domas un to kā tas izklausās no malas. Vispār man diezko neiet pie sirds šitādas meiteņu sarunas, bet viņa uzstāja. Es godīgi pateicu, lai beidz lasīt lubenes - ja čalis saka, ka viņam ir vienalga, tad tas tiešām tā arī ir. Nav nekādi zemūdens akmeņi, nekādas cietušās nabaga dvēseles, kas nu...
“Žurnālistika ir sasteigta literatūra.” Es nesaprotu kādēļ viesiem tik šausmīgi gribas savas dzīves laikā uzrakstīt vismaz vienu skandalozu un sarkasma pārbāztu grāmatu, lai palielītos, cik šausmīgi sūdīgi viņam dzīvē ir gājis. Un tad, protams, arī tā daļa, kad beigu beigās cilvēks (paša spēkiem!) ir izkūlies un nu atrodas mūžīgās stagnācijas procesā. Nu, varoņi mēs visi esam, varoņi!
Pēdējās dienas bijušas diezgan trakas. Ik pa laikam atgādinu sev, ka esmu supersieviete, visu izturēšu un vēl paspēšu sakikot āsus.
Es laikam dzīvē esmu tomēr izdarījusi kaut ko pa visam noteikti pareizu, ja man šobrīd apkārt ir tik sasodīti labi cilvēki. Bez sarkasma un nevienam neizprotamiem jokiem.
December 2011
12 posts
Nav jau nekāds brīnums, ka sieviešu labākie draugi ir geji. Ejot vakariņās, viņš kā kārtīgs džentlmenis izmaksā un atvadoties, kā pateicību negaida zaļo signālu savas mēles iebāzšanai sievietes rīklē.
Kāpēc latviešiem netīk jokot par nāvi? Ikreiz, kad es piebilstu kādu asprātīgu piezīmi par notriektiem pensionāriem savam braukšanas instruktoram, viņš nospļaujās trīs reizes pār kreiso plecu un meklē koku, pie kā piesist.
Būtu Jūs redzējuši santehniķu sejas izteiksmes, kad viņi ieraudzīja, kādu ielāpu esmu uzmeistarojusi radiatoram! Stāvēju lepni un tēloju, ka skaidri esmu zinājusi, kāpēc darīju tieši tā un ne savādāk. Kad kungi pameta dzīvokli, izplūdu smieklu lēkmē.
Es taču esmu supersieviete!
Šodien pamanīju, ka istabā ir caurs radiators (man tā vēl joprojām ir mistika) un skrēju pie visiem izpalīdzīgajiem kaimiņiem. Taču viņi vai nu gulēja vai vienkārši mani ignorēja, jo beidzot viņiem ir apnicis visu laiku novērst kaut kādas problēmas manā dzīvoklī. Tad nu pie apakšējo kaimiņu appludināšanas...
Biju “Latvijas lepnumā 2011”. Visi raudāja, man pirmās asaras parādījās no smiešanās. Nevis smiešanās par kaut ko vai kādu, bet ar trīs asprātīgiem puišiem, kas bija izglābuši saimniecību. Tādi ļoti vienkārši un saka visu kā ir. Nobeigumā, protams, pinkšķēju pēc pilnas programas. Paķēra it kā neviena negaidīts notikums. Īstenībā vienalga cik tas bija patiesi, spontāni vai iestudēti....
Nēnu, man jau patīk mācīties par krustojumiem, ceļu zīmēm, cilvēku glābšanu un visiem tiem pārējiem jokiem, bet es tikko aptvēru, ka tieši autoskolā es pavadīšu lielāko daļu savas dzimšanas dienas. Nu, vot, ballīte!
Biju aizmirsusi, ko nozīmē justies kā kucei. Šovakar atcerējos. Ilgi domāju un nekādi nespēju saprast, kāpēc es cilvēkiem patīku vairāk, ja esmu nejauka. Tas taču ir tik viegli! Būt jaukam - vot to ir jāmāk!
Lai gan ir diezgan forši sadzerties ar ģimeni un brāļa draugiem, domāju rīt mani autoskolas pasniedzēja mazliet ienīdīs, jo es atkal aizmigšu. Šodien gan viņa bija diezgan saprotoša un nemodināja, bet mani nepamet tāda nelāga sajūtiņa, ka viņai vienu dienu šitais tomēr apniks. Es esmu optimiste un ceru izbraukt uz savām neizskaidrojamajām zināšanām.
Nesaprotu, cilvēki tiešām domā, ka, ja es rakstu žurnālam par mājas rūķiem, tad patiešām tiem no sirds ticu? Jautrs vakars.