December 2010
26 posts
Pedējā gada diena esot jāpavada darot lietas, kas patīk. Tad nu es atkorķēju Džeikoba dāvināto pudeli, klausos labu un sasodīti skaļu mūziku un rakstu pati sev vēstuli. Lā, lā.
1 tag
Jā, arī es esmu tikai cilvēks, un, jā, arī es mēdzu izmantot pēdējā gada dienu, kā sava veida atskaites punktu. Skatos 2010.gada bildes un atkārtoti saprotu, cik anormāli forša ir mana dzīve. Strādāt muļķības ir forši. Strādāt muļķības ar ķertiem un smieklīgiem cilvēkiem - vēl foršāk.
Skatos Simpsonus, lakoju nagus un stāstu sev, ka šo gadu sagaidīšu bez šitādiem nākamās dienas bloga ierakstiem: 2009.gada pirmais ieraksts
2010.gada pirmais ieraksts
Sabiedriskais transports nopietni sāk ierindoties iepazīšanās vietu topā. Tikai nejau kvalitātes bet gan kvantitātes ziņā. Šodien ar mani dikti kontaktus nodibināt vēlējās 12gadīga dēlēna tēvs. Pašam dēlēnam gan tas diezko nepatika. Man arī laikam īpaši ne.
Šodien sasodīti forša diena.
Šodien studijā pārrunāju dvd tekstu, jo priekšnieks teica, ka iepriekšējā reize izklausās tā it kā es mocītos ar anormālām paģirām. Šoreiz liku viņam klausīties un bļaut par katru neizdevušos sīkumu. Patiešām koncentrējos un izgrūdu visu savu enerģiju, lai tas banalitātes kalngalu iemiesojošais teksts izklausītos kaut cik lietojams. Tagad ir pulksten 9nji, es jau esmu gultā un jūtos sasodīti...
Trīs dienas dzīvoju uz pretsāpju tabletēm. Ticiet man, galīgi nelepojos. Visu dienu jūtos kā pa mākoņiem, tikai šoreiz tie galīgi nav labi mākoņi. Šķiet, ka aizmigt spēju līdzko apsēžos. Spēka mazliet pietrūkst. Lasu grāmatu par mazu puiku invalīdu, lai atcerētos, ka šitie visi tik tādi sīkumi vien ir. Es zinu, ka ir. Pie šitās grāmatas es pirms gada raudāju. Tas nekas, ka sarakstījis mācītājs,...
Ārā izskatās šausmīgi auksts un man nemazlietiņ negribas tur iet. Gribas mieru, karstu dzērienu un daudz smieklu.
Dzeru piparmētru tēju, pārlasu padamitgados lasītās Kārļa Vērdiņa grāmatas un saprotu, ka tā pa īstam esmu iemācījusies lasīt dzeju. Lai gan jau 15 gados svēti (īstenībā jau nekāda sakara ar svētumu tur nav) ticēju, ka esmu baiga intelektuāle, jo rakstu visādus zinātniski pētnieciskos darbus par dzejniekiem un analizēju viņu dzejoļu krājumus. Metaforas un epitetus atrast jau nav nekāda dižā...
Aizvakar iepazinos ar mās(īc)as vīrieti. Abas ar Agnesi safanojāmies, cik nenormāli smieklīgas un foršas ir viņu attiecības. Viņš lieliski zina kā uzpirkt radinieku labvēlību, jo tagad man mājās ir litra pudele ar ābolu Koskenkorvu. Evas talants visu pateikt visnepiemērotākajā vietā un laikā arī nekur nav pazudis. Aj, kā man šitais viss bija pietrūcis. Tie smiekli, tā slinkošana, tā pauzīte no...
Gandrīz stundu sēdēju, gaidīju autobusu un lasīju vakar dāvināto Arņa dzejoļu grāmatu. Nu un tā, ka tiešām, tiešām lasīju nevis tikai identificēju burtu salikumus kaut cik loģiskos vārdos. Un, bāc, puikam patiešām ir iekšā! Atradu vairākus dzejoļus, ko varētu būt rakstījusi arī es, ja vien mācētu ar vārdiem bišku labāk spēlēties. Bet, nē, dzejniece no manis nekad nesanāktu. Tagad sēžu autiņā,...
Guļu uz palodzes, dzeru baltvīnu un stāstu sev, ka ar alkoholismu tam nekāda sakara. Atpūšos no dzīves mazliet.
Pirms aptuveni pusstundas, skrienot uz autiņu, beidzot paēdu brokastis. Visu dienu skraidīju apkārt, strādāju muļķības, nebija laika. Montējot dvd, gandrīz aizmigu studijā uz klaviatūras. Toties paspēju ieskriet arī apakšveļas veikalā un atstāt tur pusi savas naudas. Pēc tam pirkumus pēc diezgan brutālas uzprasīšanās rādiju priekšniekam un kolēģei. Viņiem patika. Vakarā ballīte ar ym2010 foršajiem...
Čau pasaule. Šodien es beidzot izgulējos. Sapnī gan sanāca redzēt visādas dumas lietas, toties sajust pavisam īstu apskāvienu arī. Tagad rīta kafija un ķeršanās pie darbiem.
Vecajos dokumentos atradu arī sākotnējo iemeslu bloga nosaukuma izveidei - “Fuck love! That’s just an ego combination, but I like my ego being alone.”. Kāpēc angliski, variet nejautāt. Gan jau man tas toreiz likās nenormāli stilīgi vai kaut kā tā.
Rakājos vecajos dokumentos, atradu (nenosūtītu) vēstuli, ko 14 gados rakstīju tēvam. Bišku sabijos pati no sevis, biju tomēr daudz ko no bērnības aizmirsusi, izrādās. Bet rakstīt gan es tajos savos tīnīšu gados pratu smuki. Nu tā, ka ne miņas no kaut kādas samākslotības un tā, ka aizķer. Jocīgi skatīties uz kaut ko tik vecu un atkal sajust tās sajūtas, atcerēties tos skatus. Uztvere gan man...
Ā, btw, cik briesmīgi ir neapsveikt bijušos dzimšanas dienā un demonstratīvi saskandināt glāzītes ar viņu blakussēdētājiem tik tāpat vien? Man liekas, ka pilnīgi nemaz.
Teorētiski ir tā, ka naktīs vajag gulēt. Praktiski - foršāk, ka kāds uztaisa privāto koncertu “Bubamaras” smēķētavā, ļauni bārmeņi mēģina piedzirdīt ar dažādiem šotiņiem un nākotnes potenciālie darba devēji paši piedāvājās ar visādiem darbiem. Es mīlu šitās naktis, kad “ejam uz vienu aliņu” pārvēršās par jautru ballīti visa vakara garumā! Sajūtos atkal kā es pati.
Ēdu piena zupu un pucējos. Ārā super laiks, neļaušu sev sēdēt mājās.
Neesmu gulējusi gandrīz nemaz. Bet šodien viss šķiet tik sasodīti vienkārši, ka negulētās stundas un aizpampušās acis nemaz, nemaz nejūt. Jokaini, bet jūtos patiešām labi un, šķiet, beidzot esmu tikusi skaidrībā pati ar sevi (oh, un tas nekad nav bijis nemaz tik vienkārši, ticiet man).
Sēžu studijā, skatos ārā pa logu un priecājos, ka snieg. Man ļoti, ļoti patīk, kad snieg. Vēders kurkst un, ja brālis dzīvotu kaut kur tepat Rīgā, es noteikti ietu ciemos apēst no vakardienas svinībām pāri palikušo (jā, jā, es arī brīnijos, kā kaut kas var palikt pāri) melleņu siera kūku. Bet viņš nedzīvo Rīgā, un uz Jaunolaini es tagad nebraukšu. Vispār vakardien bija diezgan forša pasēdēšana. Es...
Šodien brālim dzimšanas diena. Iešu ciemos. Tur būs Martini Asti un siera kūka. Dāvanu jau nopirku, īstenībā nemaz nebija tik grūti - ieraudzīju un uzreiz zināju, ka viņam.
Cīnos ar vēlmi vienkārši piecelties un aiziet.
Sēžu ar kaķēnu uz savas istabas palodzes un vēroju, kā šis pilnā nopietnībā dusmojas uz sniegpārslām, kas sitas pret stiklu. Diezgan smieklīgi.
Labrīt, pasaule. Šodien, iespējams, beidzot būšu kaut cik uz pekām. Apnika gulēt gultā un čīkstēt, cik sūdīgi jūtos. Jāpadara beidzot iekavētie darbi un varbūt mazliet arī kas pašai sev. Īstenībā tas ir jocīgi - visiem no manis kaut ko pēkšņi vajag tieši tajā dienā, kad aptuveni 23 stundas pavadu tikai un vienīgi guļot un esmu izslēgusi telefonam skaņu. Varu derēt, ka šodien neviens man vairs...