January 2011
21 posts
Klausos kā kursa biedri pārdzīvo par pēdējā semestra pienākšanu. Es gan esmu sasodīti priecīga. Beigsies akadēmiskums, beigsies bezjēdzīgu darbu fantazēšana ķeksīša pēc un dekoltē vilkšana uz atsevišķu kursu atzīmju izlikšanām. Nēnu, protams, bija nenormāli daudz visādu foršu lietu, cilvēku un uzdoto darbu. Savs šarms tomēr arī tajā “pēdējā-nakts-pirms-termiņa” stresā ir.
Pirksti gaisā, rokenrols, es tāpat ne mirkli neuzskatīšu, ka savā dzīvē esmu pieļāvusi kaut vienu kļūdu!
Kaķis ir iedomājies, ka mans velodraugs ir kaut kāda viņa milzu košļājamā mantiņa. Viss sākās ar gaismiņas vada pārgraušanu, nu jau galīgi nozelēts riepas ventilis un sākas ķeršanās klāt arī pie ķēdes. Ar katru dienu arvien vairāk pārliecinos, ka vajadzēja viņu saukt par Dizāsteru.
Mazliet pat jūtos vainīga par sēdēšanu piektdienas vakarā mājās ar vilnas zeķēm kājās.
Radošais kursa darbs. Video. →
Atcerieties, kā mēs ar Agnesi taisījām radošo kursa darbu? Nu vot, šite publicēja arī pašu rezultātu.
Šodien ārā bija pavasaris, vismaz mazliet. Daudz saules, lāsteku pilēšanas un cilvēki bez cepurēm. Ļoti, ļoti gribētos siltu laiku, gulēšanu uz augstceltnes jumta un vīna dzeršanu no šikām glāzēm. Un tas ir viss, par ko pēdējā laikā spēju te rakstīt. Par to, ka gribu pavasari. Pārāk gari rakstīt par ikdienas gaitām, pārāk neiespējami par sajūtām. Sāku apšaubīt bloga nepieciešamības faktu (uznāk...
Patiesība par kursa darba rakstīšanu.
Tagad, kad kursa darbs ir veiksmīgi nodots, aizstāvēts (un drīz vien pārsteidzošā kārtā tiks arī publicēts), varu atklāt arī tapšanas aizkulises.
Sākums daudzsološs. Bibliotēka un grāmatu kaudzes.
Agnese pucējās.
Paguruma brīdis.
Konflikta brīdis.
Cītīga teorētiskās daļas rakstīšana.
Agneses neveiklības un izklaidības pierādījums.
Un lielumlielie prieki pabeidzot. Jē!
Tātad, mēs...
Man TIK ļoti bija vajadzīga šitā vājprātīgā nedēļas nogale! Rīt, iespējams, būšu gatava turpināt tukšot To Do listu, taču šovakar man ir piparmētru tēja, silta sega un ilgi gribētā Andras Neiburgas “Stum, stum”.
Mēģinu saņemties un uzzīmēt skices rītdienas eksāmenam, nesanāk. Priekšā milzīga apdrukātu lapu čupa. Tās jāizlasa un līdz vakaram jāuzraksta divas akadēmiskās esejas. Bet viss, ko es spēju darīt ir kafijas kalnu patērēšana un sapņošana par ielīšanu siltā gultā, no kuras varētu neizrāpties divas dienas. Miega bads.
Ilgi domāju un nekādi nespēju atcerēties, kad pēdējos plkst. 00.00 sagaidīju oficiālajās mājās. Parasti tas notiek sabiedriskajā transportā vai nakšņojot citur. Nav jau tā, ka nepatīk, vienkārši mazliet apnicis dzīvot uz somām. Dzīvoju lauku nostūrī, saucu sevi par rīdzinieci.
Šovakar sapratu, ka man ritīgi patīk filmas par garīgi slimiem cilvēkiem. Nezinu cik tas ir “normāli”, bet katram taču sava gaume. Citiem patīk filmas par citplanētiešiem, citiem par karu un nu es esmu atradusi arī savu nišu, varat apsveikt. Tikko netīšām noskatījos filmas “I am Sam” pēdējās 20 minūtes un, kad beidzot būšu atnesusi mājās savu ierobežoti portatīvo datoru no...
Gribu pamosties.
Ļoti gribu pavasari. Ja siltāks nepaliks, drīz sākšu valkāt kedas, lai parādītu ziemai vidējo pirkstu. Gribu siltu laiku, gulēšanu zaļā zālē un bezmērķīgu ceļošanu stopējot. Nogurums no “To Do” sarakstu neizpildes laikā un solīšanās sev, ka tas kādreiz mainīsies. B-sh!
Ārā superīgs putenis. Dzeru piparmētru tēju, sēžu uz palodzes, bužinu kaķēnu un uz 5ām minūtēm aizmirstu par darbiem, pienākumiem un apsolītajām lietām.
WatchNē, Agneses istabā nav noticis sprādziens. Mēs, cītīgas meitenes, gluži vienkārši strādājam pie radošā kursa darba.
Alehop? Nē, alepo.
Pamodos pie Agneses. Par divām stundām vēlāk kā plānots (atgādinājum sev - visu plānot par divām stundām agrāk). Rīt oficiālais kursa darba nodošanas termiņš vadītājam. Neesam pat pusē, bet stresa vēl joprojām nav. Visu laiku ēdam, un, kad beidzas ēdamais mājās, trijos naktī tipinam lejā uz “Lauvas Namu”. Tur pārdevējas mums prasa cigaretes un mēs palīdzam smirdīgiem večiem pacelt zemē...
Un kāpēc gan neatsākt skriešanas sezonu pus11tos ziemas vakarā? Protams, es arī neredzēju nevienu pašu iemeslu, lai to nedarītu. Rīt muskuļi varēs teikt lielumlielo paldies, bet šobrīd es jūtos nepajokam lieliski.
Klausos 90to gadu meiteņu poproku, dusmojos uz visu pasauli un ceru uz pēkšņām garstāvokļa maiņām.
Ā, un kā man sākās šis gads (jap, es jau paspēju saņemt pirmo zvanu ar “Tu dzīva?”, cilvēki tomēr atcerās iepriekšējo gadu pieredezi)? Muļķības nesastrādāju, nepiedzēros un uz galdiem nedejoju. Bet pirmā janvāra pats, pats rīts tomēr bija nenormāli superīgs. Un, piedod, Hela, es nemazlietiņ nenožēloju, ka neaizbraucu gāzt podus atkal uz Cēsīm. Nodevu stafeti Helai. Pēc pērdesmit reizu...
Dzeru rīta kafiju un saule spīd tieši acīs. Sen nebiju pamodusies pietiekami agri, lai redzētu to ziemas rītu burvību. Noskatijos Rihannas (jā, jā, lielais “fui” un blā blā) klipu Te Amo. Dziesma tāda nekāda, bet klips gan diezgan baudāms. Sieviešu ļubestība, hell yeah!