February 2012
22 posts
Mamma uzdāvināja pavārgrāmatu, ko sen jau biju noskatījusi, brālis ar draudzeni visādas foršas smukumlietiņas, Kristīne - ielūgumus uz Oskara nakti. Vēl nav pienākusi mana vārdadiena, bet es jau esmu apbērta superīgām dāvanām. Smaids pa visu seju un pusiztukšota Asti pudele blakus.
Visu nakti cītīgi strādāju un tikai pieejot pie loga pirms miega aizvērt nakts aizkarus pamanīju, cik skaisti viss saputināts. Nevis tāds ritīgi biezs sniega putenis, bet gan tāds vārgs, vārgs un sīkām jo sīkām sniegpārsliņām. Biju aizmirsusi, cik skaists ir tas mirklis rītos, kad nakts jau teju kā beigusies, bet sētnieks vēl nav pierausies augšā. Uz ielām sniegā vēl nav mašīnu riepu nospiedumi,...
Visu laiku sev atgādinu, ka vēl ir mazliet par agru, lai kļūtu par sarkastisku kuci (jā, jā, atvainojos).
Uzrakstīju ziņu lapu “Veselībai” par to, kāpēc cilvēkiem patīk atkārtoti lasīt grāmatas un skatīties jau redzētas filmas. Tad trešo reizi noskatījos Georgia Rule un pirmo reizi pie šīs filmas bimbāju kā mazs skuķis.
Izdomāju izmazgāt cimdus. Esmu izklaidīga un, protams, veļasmašīnā ieliku tikai vienu (esot ļoti pārliecināta, ka tā jau nu tiešām nav vilna). Domāju, ka nekas - otru pa to laiku izmazgāšu sentēvu metodēm, proti, rokām. Tā arī darīju. Rezultātā man ir divi pilnīgi dažādi cimdi - viens ir krietni mazāks, gaišāks un pūkaināks, otrs - tāds kā tam jābūt. Bildes nebūs, pārāk smieklīgs skats.
Es varētu vienkārši sākt rakstīt blogu par sapņiem. Man viņi ir pietiekami savādi un tādējādi nav nevienam jāstāsta, kas reāli notiek manā galvā un dzīvē. Šonakt es sapņoju kaut ko labu. Es neatceros ko, bet pamostoties bija traki laba sajūta. Aiz loga spīdēja saule un likās jau, ka tūliņ, tūliņ būs pavasaris. Apskatoties laika prognozes, siltā gadalaika gaidīšanas prieki gan noplaka. Bet...
Sapnī redzēju, kā uzlieku galvu uz Tava pleca. Un man kļuva tik sasodīti viegli elpot.
Kad atnāks pavasaris un es varēšu ziemai parādīt augsti paceltu vidējo pirkstu?
Noliku kameru, lai bildē procesu. Pēc pusstundas apriebās iemūžināt vēsturisko procesu, bet aptuveni divu stundu garumā to briesmoni (lasīt - galdu) tomēr saliku kopā. Diemžēl gala rezultātu vēl neiemūžināju, bet Jūs būtu pārsteigti. Nolauzu trīs nagus (jau spēju iztēloties, kā manikīre mani klapē ar kādu smagu vīli), uztaisīju divus zilumus (plauksta un celis) un nemaz nesajutos...
Ir dienas, kad tik ļoti, ļoti gribas ticēt, ka viss dzīvē notiek ar kaut kādu maģisku, apslēptu jēgu. Ka tiem sūdiem un tām ne īpaši foršajām sajūtām ir jābūt, lai nonāktu pie kaut kā labāka. Un tad ir tas pārējais laiks, kad ir pilnīgi vienalga, kādēļ viss notiek tā, kā notiek un vienkārši gribas, lai ir labi uzreiz, tagad. Un ir dziļi pofik, ka grūtības dara stiprāku, caur ērkšķiem uz zvaigznēm...
Pie skapja piekarināju krāsainas bildes, lai aizmirstu par pelēko laiku aiz loga un tādu pašu krāsu drēbju eksistenci skapī. Gribu pavasari, gribu siltu laiku un gaišas naktis! Trūkst iedvesmas un mazliet arī spēka.
Šodien es izdarīju kaut ko ļoti, ļoti foršu.
Vakardien atgriezos Latvijā. Ceļš bija jautrs, neiztrūka arī visas tās skriešanas un paspēšanas pēdējā brīdī. Sapratu, ka piesaistu alkoholiķus, nesapratu kāpēc. Pirmajā lidojumā (uz Nīderlandi) man blakus apsēdās čalis no Meksikas un brauciena laikā gluži kā ūdeni izdzēra 0,3 vīnogu šņabi. Ne uzdzeramā, ne uzkožamā, ne mazākās šķobīšanās. Pēc lidojuma čalis piecēlās kājās un aizgāja tik taisni,...
Vakar ar Raulu un Oliveru bijām slidot. Izrādās čehi pat siltā ceturtdienas vakarā nav īpaši aktīvi slidotāji - slidotava bija diezgan pustukša, bet man patika. Nebiju uz slidām kāpusi divus vai trīs gadus, īrēto slidu ērtums arī īpaši neapbūra, taču viss kopā bija diezgan ļoti forši. Pārsmējos par abiem ķertajiem puišeļiem, kas pa visu slidotavu spēlēja ķerenes un rādīja akrobātu cienīgus trikus....
Lasu Lutera spriedelējumus par pirmo bausli (darbs prasa upurus, jep) un iekšēji klusi, klusi priecājos, ka neesmu kristiete.
Es gribu bildēt savādus cilvēkus un rakstīt par viņiem stāstus.
Te ir mazliet siltāks un nav sniega. Skatoties ārā pa logu, šķiet, ka ir vēls rudens vai agrs pavasaris. Lidmašīnas pilots gan teica, ka laiks šeit esot “very cold and very clear”, bet čalis noteikti pēdējo dienu laikā nav bijis Latvijā. Ēdu brokastis, mēģinu izlasīt visu twitteri un gatavojos beidzot saņemties un pabeigt Pleibojam rakstu par konsumāciju. Apjūku shēmās un struktūras,...
Šausmīgi ilgojos pēc vasaras, silta vēja un lēkāšanas pa peļķēm lietus laikā. Braukšu prom. Ne ilgi, uz īsu laiciņu, bet atpūsties mazliet pagūšu. Tur nebūs arī vasaras vai siltā vēja (peļķes droši vien būs, bet es pa tām nelēkāšu). Bet tur būs kaut kas daudz, daudz labāks, jo no rīta būs kāds, kam pamosties blakus.